Par asins recēšanas traucējumu vēsturi

Pirmo reizi aprakstīts un identificēts

Pastiprinātas vai netipiskas asiņošanas gadījumi tika pierakstīti jau pirms vairākiem gadu simtiem. Talmuds, ebreju svētie raksti par likumiem un tradīcijām no 2.gs. mūsu ērā, noteica, ka mazajiem puikām nevajag veikt apgraizīšanu, ja divi no viņa brāļiem iepriekš no šādas procedūras ir miruši. Bībeles Jaunā derība pieminēja sievieti, kas asiņoja 12 gadus, pirms pieskārās Jēzus apģērba gabalam un tika izārstēta. Abulkasis, jeb Abu Kasims (Abulcasis, Abu Khasim), 10.gs. arābu ārsts, aprakstīja ģimenes, kurās vīriešu kārtas radinieki bija nomiruši no nekontrolējamas asiņošanas pēc traumām.

1803. gadā Džons Konrāds Otto (John Conrad Otto), ārsts no Filadelfijas, pirmais publicēja rakstu, kurā runāja par hemorāģisku asins recēšanas traucējumu, kas pirmkārt skāra vīriešus atsevišķās ģimenēs. Viņš izsekoja slimību līdz sieviešu kārtas priekštecei, kas 1720. gadā dzīvoja Plimutā, Ņūhempšīrā. Otto nosauca šos vīriešus par asiņotājiem (“bleeders”). 1813. gadā Džons Hejs (John Hay) publicēja rakstu “Jaunanglijas medicīnas žurnālā” (New England Journal of Medicine), kurā izvirzīja tēzi, ka slimības skartie vīrieši nodod slimības pazīmes savām slimības neskartajām meitām. Tad 1828. gadā Fridrihs Hopfs (Friedrich Hopff), Cīrihes universitātes students, un viņa profesors Dr.Šonleins (Dr.Schonlein) nosauc šo saslimšanu par “haemorrhaphilia”, ko vēlāk saīsina uz hemofilija.

1926. gadā somu ārsts Ēriks von Villebrands (Erik von Willebrand) publicēja darbu, kurā apraksta, kā viņš to nosauca, “pseidohemofiliju” – asins recēšanas traucējumus, kas vienādi skar vīriešus un sievietes. Vēlāk to nosauca par Villebranda slimību. 1957. gadā Inga Marija Nilsone (Inga Marie Nilsson) un pētnieki Malmes universitātes slimnīcā Zviedrijā noskaidroja, ka Villebranda slimību (VWD) rada zems Villebranda faktora līmenis vai tā trūkums organismā.

1947. gadā Dr. Alfredo Paulovskis (Dr. Alfredo Pavlovsky), ārsts no Buenos Airesas, Argentīnā, savā laboratorijā izšķīra divus hemofilijas tipus – A un B.

1920. gadā pirmo reizi aprakstīja I faktora deficītu, bet II un V faktora deficītus identificēja tikai 1940-tajos gados. 1950-tajos gados tika pieredzēta eksplozija darbā ar retajiem asins recēšanas traucējumiem – pirmo reizi tika atklāti VII, X, XI un XII faktora deficīti.

Karaliska slimība

Hemofiliju reizēm sauc par “karalisko slimību”, jo tā 19. un 20. gadsimtā skāra karaliskās ģimenes Anglijā, Vācijā, Krievijā un Spānijā. Uzskata, ka Anglijas karaliene Viktorija, kas valdīja no 1837. līdz 1901. gadam, bija hemofilijas B jeb IX faktora deficīta gēna nesēja. Viņa to nodeva trim no saviem deviņiem bērniem. Viņas dēls Leopolds nomira no asiņošanas pēc kritiena, kad viņam bija 30. Viņas meitas Alise un Beatrise to nodeva tālāk vairākiem saviem bērniem. Alises meita Aliksa aprecēja Krievijas caru Nikolaju, kura dēlam, Aleksejam, bija hemofilija. Viņu ģimenes ciešie sakari ar Krievijas mistiķi Rasputinu un viņu nāves Boļševiku revolūcijas laikā ir dokumentētas vairākās grāmatās un filmās. Ar hemofiliju slimoja vairāki karaliskās ģimenes locekļi trijās paaudzēs pēc Viktorijas, bet tad izzuda.

Sasniegumi ārstēšanā

20. gs. sākumā nebija iespējams uzglabāt asinis. Cilvēkiem ar hemofiliju, kam vajadzēja asins pārliešanu, parasti to saņēma kā kā svaigas asinis no kāda ģimenes locekļa. Paredzamais dzīves ilgums bija 13 gadi.

1901. gadā, ASV Ķirurgu katalogs uzskaitīja laimu, skābekļa inhalācijas un vairogdziedzera vai kaulu smadzeņu, ūdeņraža pārskābes vai želatīna izmantošanu hemofilijas ārstēšanai. Līdz 1930. gadam tika noskaidrots, ka atsevišķu čūsku inde veicināja asins sarecēšanu. Šādu ārstēšanu izmantoja pacientiem ar hemofiliju.

Līdz 1926. gadam ASV Ķirurgu katalogā bija vesela nodaļa par asins pārliešanu, kas aizstāja trūkstošos faktorus. Ārsti atklāja, ka pacientiem palīdzēja arī plazmas infūzijas, ko veica neilgi pēc spontānas locītavu vai muskuļu asiņošanas.

1937. gadā Hārvardas ārsts Artūrs Pateks (Arthur Patek) and FHL Teilors (FHL Taylor) publicēja rakstu par anti-hemofilijas globulīnu, kas atradās plazmā. Tas varēja samazināt asins recēšanas laiku pacientiem ar hemofiliju.

Līdz 1950-to gadu beigām un 60-to gadu sākumam, slimnīcās pacientu ārstēšanai izmantoja svaigi sasaldētas plazmas pārliešanu. Taču katrs plazmas maiss saturēja tik maz vajadzīgā recēšanas faktora, ka bija nepieciešams ievadīt lielu daudzums plazmas. Daudzi bērni piedzīvoja smagas locītavu asiņošanas, kas tās neatgriezeniski sakropļoja. Centrālās nervu sistēmas asiņošana varēja būt fatāla. Līdz 1960. gadam dzīves ilgums cilvēkam ar smagu hemofiliju nebija garāks par 20 gadiem.

Britu hematologa Roberta Makfarleina (Robert Macfarlane) raksts žurnālam “Nature” 1964. gadā detalizēti aprakstīja asins recēšanas procesu. Dažādo koagulācijas faktoru mijiedarbība asinīs recēšanas laikā tika nosaukta par “koagulācijas kaskādi”, tagad – recēšanas kaskāde.

1965. gadā Stenfordas universitātes pētniece Dr. Judīte Greijema Pūla (Judith Graham Pool) publicēja rakstu par krioprecipitātu. Tas bija liels sasniegums, kad viņa atklāja, ka plazmas karsēšanas rezultāts bija bagāts ar VIII faktoru. Krioprecipitāts saturēja ievērojamu daudzumu faktora mazākā devā, tāpēc to varēja lietot, lai kontrolētu nopietnu asiņošanu. Asins bankas varēja saražot un uzglabāt šādu komponentu, tas padarīja ārkārtas ķirurģiju un plānvieda operācijas pacientiem ar hemofiliju daudz kontrolējamākas.

Līdz 1970-tajiem gadiem, ar sasaldēšanu izkaltēts (freeze-dried) pulverveida koncentrāts, kas saturēja VIII un IX faktoru, kļuva plaši pieejams. Faktora koncentrāti bija revolūcija hemofilijas aprūpē, jo tos varēja glabāt mājās un pacienti varēja sev iešpricēt faktora koncentrātus paši, tādējādi samazinot vēršanās pēc palīdzības slimnīcā skaitu.

Līdz 1980-to gadu vidum apstiprinājās aizdomas, ka HIV/AIDS var nodot ar asins un asins produktu, kādus lietoja arī hemofilijas ārstēšanai, starpniecību. Apmēram puse no Amerikas pacientiem ar hemofiliju tika inficēti ar HIV, tūkstoši nomira. HIV ietekmi uz asins recēšanas problēmu skarto sabiedrības daļu varēja izjust vēl vairākas desmitgades pēc tam.

Arī vīrushepatīta C (HCV) infekciju varēja nodot ar saindētajiem faktoru produktiem, ko ražoja no tūkstošiem donoru nodotajām asinīm. Tiek lēsts, ka pirms 1992. gadā tika uzsāktas pārbaudes uz HCV, apmēram 44% no visiem cilvēkiem ar hemofiliju ar to jau bija inficējušies. Līdz ar skrīninga metožu un attīrīšanas tehnoloģiju uzlabošanos, inficēšanās ar HCV no faktoru koncentrātiem līdzinās nullei.

Hemofilijas un citu asins recēšanas traucējumu ārstēšana uzlabojās 1990-tajos. Faktoru koncentrāti kļuva drošāki, jo tika ieviestas stingrākas skrīninga metodes un uzlabojās izmantotās vīrusu inaktivizācijas metodes. Papildus, sāka ražot sintētiskos faktora koncentrātus (kas nebija ražoti no asins plazmas), izmantojot rekombinantās tehnoloģijas. 1992. gadā Pārtikas un Zāļu administrācija (FDA) ASV apstiprināja rekombinanto VIII faktora koncentrātu. 1997. gadā tā apstiprināja pirmo rekombinanto IX faktora koncentrātu. Papildus ieviesa dažādas sintētiskās zāles kā desmopresīna acetāts (DDAVP), lai ārstētu vieglu un vidēji smagu hemofiliju A un Villebranda slimību.

Ap 1995. gadu, profilakse jeb preventīvās ārstēšanas režīms ar injekcijām 2-3 reizes nedēļā bērniem ar hemofiliju, kļuva arvien biežāks. Pateicoties profilaksei, lielākā daļa bērnu ar hemofiliju attīstītajās valstīs dzīvo ar mazāk sāpēm, bez ortopēdiskiem bojājumiem, ko rada hroniska asiņošana. Tādējādi jau šodien lielākā daļa bērnu, kas Amerikā piedzimuši ar hemofiliju, var cerēt uz ilgu, veselīgu un aktīvu dzīvi.

Taču dažiem bērniem rodas inhibitori, jeb antivielas pret iešpricēto faktora koncentrātu. Specifisku zāļu (bypassing agent) radīšana 1997. gadā piedāvāja šiem pacientiem alternatīvu līdzekli, lai apturētu asiņošanas un locītavu bojājumus.

21. gs. sākums atnesa jaunus rekombinētos medikamentus, kuros netika izmantoti cilvēka vai dzīvnieka plazmas derivāti, kas tādējādi samazināja iespējamo alerģisku reakciju uz faktora koncentrātiem vai inhibitorus. Jaunie ilgas iedarbības produkti sola samazināt regulāro injekciju skaitu no 2-3 reizēm nedēļā uz vienu reizi nedēļā vai pat mazāk.

2013. gadā Amerikā tika uzsākti trīs atsevišķi gēnu terapijas pētījumi . Tie pārbauda vīrusu kā vektoru jeb transporta izmantošanu, lai nogādātu IX faktora gēnus pacienta aknās, tādējādi ārstējot viņu hemofiliju. VIII faktora gēns ir lielāks un sarežģītāk izmantojams, tādēļ gēnu terapijas pētījumi pacientiem ar hemofiliju A vēl nav sākušies.

Laikajosla

1828 – pirmo reizi izmanto terminu “haemoprrhaphilia”, ko vēlāk saīsina uz hemofilija

1926 – Ēriks von Villebrands identificē asins recēšanas traucējumu, ko vēlāk nosauc par Villebranda slimību

1940 – asins pārliešanas slimnīcās

1948 – ASV tiek dibināts Hemofilijas fonds

1952 – zinātnieki apraksta to, kas tagad ir pazīstams kā IX recēšanas faktora proteīns

1954 – Hemofilijas fonds nodibina Medicīnas padomi, ko vēlāk nosauc par Medicīnas un zinātnisko padomi

1955 – pirmās VIII faktora infūzijas ar plazmu

1957 – zviedru zinātnieki identificē Villebranda faktoru (VWF) kā Villebranda slimības cēloni

1958 – Pirmo reizi hemofilijas A gadījumā izmanto profilaktisko ārstēšanu

1964 – Dr. Judīte Greijema Pūla atklāj krioprecipitātu

1968 – pirmo reizi pieejams VIII faktora koncentrāts

1970-tie – tiek uzsākti primārās profilakses terapijas eksperimenti

1970-tie – pieejami ar sasaldēšanu kaltētu, no plazmas gatavotu faktoru koncentrāti

1977 – desmopresīns vieglas hemofilijas un Villebranda slimības ārstēšanai

1980-tie – tiek klonēts VIII, IX faktoru un VWF gēns

1982 – Slimību izplatības centrs (CDC) ziņo par pirmajiem AIDS gadījumiem cilvēkiem ar hemofiliju

1985 – pieejami pirmie inaktivētie faktora koncentrāti

1992 – Pārtikas un zāļu aģentūra apstiprina pirmos rekombinētos VIII faktora koncentrātus

1995 – profilakse kļūst par ārstēšanas standartu ASV

1997 – Pārtikas un zāļu aģentūra apstiprina pirmos rekombinētos IX faktora koncentrātus

1998 – sākas pirmie cilvēka gēnu terapijas pētījumi

2000-šie – FDA apstiprina pirmo rekombinēto faktora koncentrātu, kurā nav izmantota cilvēku vai dzīvnieku asins plazma

2009 – FDA apstiprina RiaSTAP I faktora deficīta ārstēšanai

2011 – FDA apstiprina Corifact XIII faktora deficīta ārstēšanai

2013 – trijos ASV štatos notiek gēnu terapijas pētījumi

Avots: https://www.hemophilia.org/Bleeding-Disorders/History-of-Bleeding-Disorders

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s